Ar saukli La Passion de la Qualité* pirms gandrīz 100 gadiem aizsākās sīrupu vectētiņa Žorža Monina bizness. Ar ko gan sīrups šodien var pārsteigt un paņemt dažādu rasu un nāciju pārstāvjus? To zina sīrupu industrijā strādājošie garšu mednieki jeb beverage innovation direktori, kuru ikdienas darbs ir meklēt jaunas garšas.

Vēsturiski tādās valstīs kā Itālija un Francija sīrupu dzeršana allaž bijusi ierasta, tāpēc patēriņš joprojām ir milzīgs. «Pasaulē brīnās, kad stāstu, ka mēs Francijā sīrupu jaucam ar ūdeni. Interesanti, ka citur sīrupu galvenokārt patērē kā piedevu kafijai, tējai un, protams, arī alkoholam,» stāsta kokteiļu kombināciju eksperts, kam par biroja galdu kalpo bāra lete.

Jauna dzēriena recepte sākas ikdienā, aizejot uz jebkuru veikalu iepirkties. «Veikala plauktā atrodu sulu vai ledustēju ar jaunu, līdz šim neredzētu garšu, un man jau iešaujas prātā ideja – kā samiksēt kokteili tā, lai iegūtu tieši šo garšu. Interesanti, ka ir garšas, kas kādā pasaules daļā ir vairāk iecienītas, citā – mazāk. Arī modes garšas, kas pēc kāda laika vairs nav aktuālas. Tas, kādas garšas ir populāras tagad, jāmeklē lielveikalos – saldējumu, jogurtu un kūku stendos, arī aptiekās – visas garšas tur ir un pasaka priekšā idejas jaunām kokteiļu kombinācijām. Francijā, piemēram, tādā veidā atklāju jogurtu ar kokosa un laima garšu. Idejas var atrast, kaut vai pasmaržojot sejas krēmu, un šo smaržu īstenot, piemeklējot piemērotākās sastāvdaļas kokteilim. Atpazīstamas smaržas un garšas izraisa patīkamas asociācijas. Patiesībā pats jau neko jaunu neizgudroju, tikai skatos, kas jau ir veikalu plauktos un piefiksēju idejas. Laikam esmu vienīgais vīrs, kuram tik ļoti patīk iet uz veikaliem iepirkties,» smejoties saka Aleksandrs.

Lapjērs domā, ka nākotnē varētu ieviest wasabi (japāņu mārrutku pasta), makaronu, timiāna un rozmarīna sīrupus. Divus vienādus kokteiļus nav iespējams pagatavot, jo tai pašai sulai Latvijā un Francijā būs atšķirīga garša, tāpēc arī kokteilis būs pavisam cits. Varbūt vienīgi alkohols visur garšo vie¬nādi. Katra bārmeņa goda lieta ir ne¬atkārtot cita ieteiktu recepti – no tās var iedvesmoties, bet ne atkārtot viens pret viens.

Pasaulē iecienītākie sīrupi ir grenadīns, jo tas piešķir kokteilim spilgtu krāsu, kā arī kafijas piedevas – kara¬meļu un riekstu sīrupi. Ziemassvētkos cilvēki meklē marcipāna un piparkūku garšas. «Angļi ir naski sulu kombinatori – Anglijā vienmēr atradīšu jaunas sulu receptes. Šobrīd tendence ir ingvers ar citronu, ko var izgaršot ne tikai kokteiļos, bet arī krēmos, limonādēs un, protams, vienkārši – minerālūdens ar ingveru un citronu.»

Par to, kāds ir ceļš līdz bez maz vai sapņu darbam – garšu mednieka profesijai –, Aleksandram ir garš stāsts, kas sācies jau 12 gadu vecumā, pelnot kabatnaudu saldumiem piemājas krodziņā. Parīzieša Aleksandra Lapjēra pirmā prakses vieta, mācoties bārmeņu skolā, bija Grand Hotel Paris.

«Mācoties bārmeņu skolā, mans sapnis bija kļūt par someljē – vīnzini. Man labi veicās šajā jomā, bet bārā bija interesanti arī bez vīna. Bārmeņa dzīve ir aizraujoša,» uzskata Aleksandrs. «Turklāt cilvēki, nākdami uz bāru, bieži bārmenim izklāsta teju lielākos dzīves noslēpumus, ko nevienam citam nestāstītu. Tomēr jāuzmanās – svarīgi arī turēt muti un nepateikt neko lieku, nepārtraukt un neiejaukties, jo sevišķi, kas attiecas uz politiku.»

Darbam luksusa viesnīcā Parīzē diemžēl ir arī kāds mīnuss. «Redzot un satiekot tikai šo sabiedrības luksusdaļu, ieslēdzas «luksusdomāšana» – gribi dzīvot, izklaidēties pēc augstākās sabiedrības standartiem, bet bārmeņa alga tam nav īsti piemērota, un mēneša beigās naudas vairs nav.»

Divus gadus Aleksandrs strādāja uz kruīza kuģiem Amerikā. «Patiesību sakot, kuģis – tā ir cita, izolēta pasaule. Uz kruīza kuģa strādā 1500 darbinieku, kuriem jāapkalpo 3500 pasažieru – tātad 5000 cilvēku, kuriem 10 dienas jāēd un jādzer bez iespējas aizskriet uz tuvējo veikalu pēc iecienītā dzēriena. Mans ikdienas darbs bija kontrolēt, vai viss ir kārtībā – pasūtot dzērienus, ie¬kraujot tos kuģī, kā arī plānojot grafikus. Turklāt, strādājot pie amerikāņiem, jāatceras, ka var viegli dabūt darbu un saņemt par to uzslavu, bet tikpat viegli – to zaudēt. Manā gadījumā ikviena dzēriena pudelīte, ko netīšām aizmirstu krastā, varēja būt liktenīga.

Arī tādi sīkumi kā, piemēram, ņemt vērā, ka, kamēr darbinieks no klāja, kur atrodas komandas telpas, tiek līdz bāram kuģa priekšgalā, paiet 25–30 minūtes. Tas bija laiks, ko paņēma vien iešana pa milzu kuģa labirinta kāpnītēm un durvju virināšana. Tātad darba grafikos bija jāierēķina, ka ceļā no darba telpām līdz bāram un atkal atpakaļ, lai, piemēram, pārvilktu drēbes, darbinieks ies veselas pusotras stundas! Sākumā to saprast nebija nemaz tik viegli – zināju, ka pirms pusstundas esmu darbinieku aizsūtījis pārģērbties, bet viņš nav atpakaļ jau stundu!»

«Interesanti, kopš karjeras pirmsākumiem esmu bārmenis, taču man pašam kokteiļi īpaši negaršo. Droši vien arī tāpēc, ka ātri noreibstu. Labāk dzeru vīnu, alu vai konjaku. Protams, kokteilis nav tikai alkoholisks dzēriens, ko cilvēki bieži aizmirst. Patiesībā arī minerālūdens ar laimu vai citronu, ko labprāt dzeru vasarā, vai tēja ar medu ir kokteilis. Visbiežāk vārds kokteilis asociējas ar alkoholisku dzērienu, bet kokteilis ir lietu sajaukums. Nav statiskas kokteiļu receptes, ir tūkstošiem kombināciju – katra bārmeņa māksla ir sajust, kas ar ko iet kopā.»

Nesen Baltkrievijā Aleksandrs pamanīja, ka vietējie tecina sulu no «kāda koka ar baltu stumbru» – bērza. «Garša sulai bija interesanta – drusku atgādināja medu, drusku rūgtu limonādi, ļoti specifisks garšas kokteilis. Sapratu, ka manā darbības laukā vēl ir daudz ko darīt.»


*Tulkojumā no franču valodas «Apsēstība ar kvalitāti».