Jauna parādība – pop-up restorāni. (3)

Avots: www.nekrize.lv

Kā skaidro amerikāņu žurnāls Time, recesijas laikā, atverot restorānu, lielākā problēma ir nevis ēdienkartes izvēle vai darbinieku apmaksa un pat ne potenciālo ēdāju pievilināšana, bet gan pavisam banālie restorāna atvēršanas izdevumi. Tieši pop–up restorāni ir efektīvākais veids, kā tikt galā ar šo nepatīkamo problēmu, vēsta žurnāls Lietišķā Diena.

Lai arī mediji pop–up restorānus dēvē par jaunu tendenci, tie tādi nav. Kubas iedzīvotāji jau gadiem ir apmeklējuši mājas restorānus, kas tika veidoti kā atbildes gājiens dārgajiem valsts restorāniem. Ja ir īsumā jādefinē pop–up restorāns, tad tā ir ēdināšanas iestāde, kas var pēkšņi uzrasties visdīvainākajā vietā uz pagalam nenoteiktu, bet visdrīzāk – īsu termiņu. Nekad nav zināms, ko no tādas sagaidīt, jo parasti ir jāēd tas, ko pavārs iecerējis. Atmosfēra visdrīzāk būs ļoti neformāla, un arī makam gājiens uz šādu restorānu lieku skādi parasti nenodarīs. Pērn Londonā, kas piedzīvoja īstu pop–up restorānu trakumu, vakariņas vai pusdienas varēja ieturēt ne tikai neizmantotās veikalu, auto stāvvietu, noliktavu utt. telpās, bet arī uz kuģīšiem, ūdenstilpņu krastos improvizētos piknikos un visparastākajās viesistabās

„Mana sākotnējā ideja, atverot The Underground Restaurant, bija vienkārša: nodrošināt labi pagatavotu ēdienu intīmā gaisotnē par saprātīgu cenu,” britu laikrakstam The Telegraph stāsta ēdienu blogere, mājas restorāna īpašniece ar segvārdu Ms Marmite Lover. Viņas restorāns izvietots pašas dzīvoklī, un cep un vāra viņa uz savas AGA plīts. Pati viņa uzstāj, ka tas ir „kreatīvs mājas ēdiens”, ko ik reizes gatavo apmēram 30 cilvēkiem. Atšķirībā no citiem pop–up restorāniem, viesu administrēšanu viņa ir uzticējusi interneta online biļešu tirgotājiem – gribi tikt vakariņās, pērc biļeti. Bet par sevi viņa dod ziņu tāpat kā pārējie – izlīdzoties ar jaunajiem medijiem (Twitter, Facebook utt.), šajā gadījumā – ar bloga starpniecību.

Pop–up kustība ir pozitīva ne tikai urbānajai videi, kur tā atdzīvina pamestus pilsētas nostūrus (kāda britu mākslinieku grupa, piemēram, ierīko kinoteātrus neizmantotos benzīntankos), bet arī visparastākajam patēriņam, kas tam piešķir īpašu svētku un ekskluzivitātes piegaršu. Došanos uz pop–up veikalu, galeriju, restorānu, tirgu vai kinoteātri nav iespējams atlikt, jo nav zināms, vai pēc dienas tas tur vēl būs, kamēr pastāvīgās vietas apmeklējumu var atlikt ja ne uz gadiem, tad vismaz nedēļām.

Pop–up var būt fantastisks veids, kā izmēģināt jauna veikala atrašanās vietas veiksmīgumu, pirms tiek ieguldīta nauda pastāvīgu telpu izveidē. Ražotāji var izmēģināt jaunus produktus, jaunus pakalpojumus, turklāt nogādājot tos pa tiešo patērētājam. Pop–up ir neapvazāts veids, kā piedāvāt jaunu zīmolu vai atdzīvināt un pārveidot jau esošu. Tendence, kas palēnām iezīmējas – zem viena pastāvīga jumta tiek savākti vairāki pop–up projekti, kas pēc kāda laika nomainās, tā motivējot pircējus tur regulāri ierasties un radot pavisam cita tipa lielveikalu. Bet svarīgākais, ka tas viss notiek par samērā mazu maksu, tā pierādot, ka pop–up ir krīzes melnā mākoņa zelta maliņa, jo ir izdevīga visām iesaistītajām pusēm.